Profesionālo darbību sākusi kā kantri dziedātāja, vēlāk k.d. lenga pievērsās dažādām popmūzikas stilistikām, repertuāru bagātinot ar folkmūzikas un džeza elementiem un laikmetīgas jaunrades izpausmes apvienojot ar tradicionālās populārās mūzikas un tā dēvēto ilgošanās dziesmu (torch song) estētiku. Karjeras virsotni k.d. lenga sasniedza 20. gs. 90. gados, bet 21. gs. otrajā desmitgadē aktīvu profesionālo darbību beidza.

Ketrina Dona Lenga bija jaunākā četru bērnu ģimenē un uzauga mazā ciemā Albertas provincē, kur, tāpat kā viņas māsas un brālis, mācījās klasiskās mūzikas klavierspēli. Taču skolotāja jau drīz novērtēja, ka meitenei piemīt dabiska muzikalitāte, kas veiksmīgāk pilnveidojas intuitīvā ceļā, nevis akadēmiskā apmācībā. Kopš astoņu gadu vecuma Ketrina dziedāja baznīcas svētkos, kāzās un jauno dziedātāju konkursos. Vēlāk dziedātāja komentējusi, ka viņas mentalitātes un muzikālās personības izveidi veicināja gan Kanādas prēriju plašās un mazapdzīvotās ainavas, gan brāļa un māsu vingrinājumi, stundām spēlējot Eiropas klasisko mūziku, – šie iespaidi nostiprinājuši romantiski melanholisku un ilgpilnu dzīves izjūtu, kas bieži izpaudusies viņas dziesmās un izpildījumā.

Skolas gados viņai tika prognozēta veiksmīga volejbolistes karjera, taču meiteni vairāk saistīja mūzika. Vēlīnajos pusaudzes gados viņa aizrāvās ar tādām dziedātājam un autorēm kā Džonija Mičela (Joni Mitchell), Rikija Lī Džonsa (Rickie Lee Jones) un Keita Buša (Kate Bush), koledžā apguva džeza pamatus, bet pret kantrimūziku izturējās noraidoši. Šī attieksme mainījās, iepazīstot 50. gadu amerikāņu zvaigznes Patsijas Klainas (Patsy Cline) ierakstus, kā arī piedaloties viņai veltītā studentu uzvedumā. P. Klainas dziedājums ļāva sajust kantri spēju ar dabisku emocionalitāti iemiesot ikdienas realitāti, bet dziedātājas dramatiskais dzīvesstāsts sniedza identifikācijas iespēju, pamudinot 1983. gadā izveidot grupu k. d. lang & The Reclines, kas sākotnēji izpildīja P. Klainas repertuāru. Šajā laikā Ketrina Dona abus priekšvārdus nomainīja pret to sākumburtiem un, ietekmējoties no dzejnieka e. e. kamingsa (e. e. cummings), iniciāļu un uzvārda rakstībā atteicās no lielajiem burtiem.

Kantri apvienojot ar rokabilī un dažbrīd arī pankroka elementiem, k.d. lenga un The Reclines ieskaņoja trīs albumus, kuros līdzās oriģināldziesmām iekļautas žanra klasikas (arī P. Klainas hitu) interpretācijas enerģiskā un nereti humorpilnā izpildījumā.

Grupa debitēja ar mazas vietējās ierakstu kompānijas izdoto albumu A Truly Western Experience (1984), kas ļāva noslēgt līgumu ar lielu amerikāņu kompāniju Sire Records, bet k.d. lengai nodrošināja Kanādas mūzikas industrijas balvu Juno kategorijā “Daudzsološākā jaunā dziedātāja” (Most Promising New Female Vocalist). Ieskaņojot otro albumu Angel with a Lariat (1987), grupā iekļāvās ģitārists un vijolnieks Bens Minks (Ben Mink) – regulārs k.d. lengas līdzautors arī pēc Reclines pastāvēšanās beigām.

Reclines koncertpriekšnesums un mūzika, kas reizēm klasificēta kā kovboju panks (cowboy punk) vai govju panks (cow punk), kā arī k.d. lengas skatuves personība izpelnījās kritikas un klausītāju simpātijas Kanādā, taču kantri tradīciju brīvdomīgā traktējuma dēļ Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) tās atpazīstamība aprobežojās ar attiecīgas ievirzes pagrīdes mūzikas un koledžu radio apriti.

Masu ievērību k. d. lengai 1987. gadā sagādāja duets ar populārās mūzikas veterānu Roju Orbisonu (Roy Orbison) dziesmā Crying. R. Orbisons Crying bija iedziedājis jau 1962. gadā, bet dziesmas jaunā versija izpelnījās Grammy balvu kategorijā Labākā kantri sadarbība ar vokālu (Best Country Collaboration with Vocals). Pārliecinošais sniegums duetā ar vienu no rokenrola ēras slavenākajiem vokālistiem vairoja dziedātājas reputāciju, nodrošinot lielāku uzmanību arī  Reclines mūzikai.

Individuālu darbību k.d. lenga sāka ar albumu Shadowland, kas izdots 1988. gadā, vēl pirms pēdējā Reclines studijas darba Absolute Torch and Twang (1989). Mākslinieciski ambiciozais kantri standartu krājums, kas ieskaņots ar P. Klainas producentu Ouenu Bredliju (Owen Bradley), piedaloties lielai stīgu grupai, P. Klainas un Elvisa Preslija (Elvis Presley) fona dziedātāju kvartetam The Jordanaires un iepriekšējo paaudžu kantrimūzikas prominencēm Loretai Linnai (Loretta Lynn), Brendai Lī (Brenda Lee) un Kitijai Velsai (Kitty Wells), pārliecinošāk nekā līdzšinējie ieraksti atklāja k.d. lengas vokālās dotības un interpretes spējas, iezīmējot jaunu, mazāk ekstravertu, vairāk pašreflektējošu un muzikāli izsmalcinātu dziedātājas talanta šķautni, ko viņa izkopa solokarjeras turpinājumā.

Ne tikai k.d. lengas karjeras un jaunrades attīstībai, bet arī publiskajam statusam īpaši nozīmīgs bija 1992. gads, kad negaidītu muzikālu transformāciju aizsāka soloalbums Ingénue (1992) – romantiski balādisku dziesmu krājums par jaunas sievietes mīlestības peripetijām kā pašizziņas ceļu. Gandrīz pilnībā atsakoties no kantri ievirzes, tajā dziedātāja pievērsusies savdabīgai kabarē stilistikai un ilgošanās dziesmu tradīcijai (20. gs. 40.–60. gados izplatīts populārās mūzikas novirziens, pārsvarā sieviešu dziedātas mīlestības un vientulības balādes), vairāku dziesmu tekstos iekļaujot daļēji autobiogrāfiskus motīvus; dziesmas The Mind of Love lirisko varoni, tāpat kā k.d. lengu, sauc Ketrina, savukārt Miss Chatelaine ir pašironiska atsauce uz titulu “gada sieviete”, ko viņai 1988. gadā piešķīra kanādiešu sieviešu žurnāls Chatelaine.

Šis no aktuālajām tendencēm principiāli atšķirīgais darbs ļāva debitēt Billboard albumu Top 20 un līdz ar veiksmīgu uzstāšanos mūzikas televīzijas MTV akustisko koncertu sērijā Unplugged padarīja k. d. lengu par starptautiski iecienītu mākslinieci, kuras auditorija vairs neaprobežojās ar Kanādu un ASV – sasniedzot trešo pozīciju, Ingénue kļuva par dziedātājas pirmo ierakstu, kas iekļuvis arī Apvienotās Karalistes albumu tabulā. Savukārt albuma veiksmīgākais singls Constant Craving ir viņas vienīgais meinstrīma hits un arī 21. gs. pazīstamākā dziesma; 1997. gadā grupa The Rolling Stones, novērtējot savas dziesmas Anybody Seen My Baby? piedziedājuma līdzību Constant Craving piedziedājumam, k. d. lengu un B. Minku atzina par Anybody Seen  My Baby? līdzautoriem.

Dažus mēnešus pēc Ingénue iznākšanas k.d. lenga kā viena no pirmajām sievietēm mūzikas industrijā publiski atzina savu homoseksualitāti. Šis solis uz laiku aptumšoja viņas reputāciju konservatīvi noskaņotā auditorijā, taču dziedātāja izteicās, ka viņu motivējusi vēlme būt godīgai pret sevi, savu publiku un LGBTQ kopienu, kā arī izmantot jauniegūto publisko autoritāti seksuālo minoritāšu problemātikas aktualizēšanai. Turklāt šī nebija pirmā reize, kad k.d. lenga demonstrēja karjeru apdraudošu sabiedrisku aktivitāti. 1990. gadā vēl vētraināku reakciju (daudzas kantrimūzikas radiostacijas pārtrauca atskaņot viņas dziesmas, bet radikāli protestētāji centās ar lauksaimniecības tehniku bloķēt ieeju koncertos) kantrimūzikas vidē un Ziemeļamerikas agrārajos reģionos, īpaši viņas dzimtajā Albertas provincē, kas ir nozīmīgs Kanādas lopkopības centrs, izraisīja dziedātājas publiski paustā veģetārā pārliecība un dalība organizācijas “Cilvēki par ētisku attieksmi pret dzīvniekiem” (People for the Ethical Treatment of Animals, PETA) kampaņā “Gaļa smird” (Meat Stinks).

Ingénue ir k.d. lengas visplašāk izskanējušais darbs, taču arī pēc tā viņa saglabāja augstu jaunrades kvalitāti, laižot klajā vairākus pieaugušiem klausītājiem adresētus popmūzikas albumus, tostarp alternatīvā popa dziesmu krājumu All You Can Eat (1995) un ilgošanās dziesmu tradīcijā ieturēto Drag (1997) ar dažādu paaudžu autoru dziesmām par smēķēšanu dažādās dzīves situācijās. Ar eleganti orķestrāliem aranžējumiem izceļas Invincible Summer (2000), bet albumā Hymns of the 49th Parallel (2004) k.d. lenga dzied pazīstamu kanādiešu mūziķu (Dž. Mičela; Nīls Jangs, Neil Young; Džeina Siberija, Jane Siberry, un citi) sacerējumus, tostarp Leonarda Koena (Leonard Cohen) dziesmu Hallelujah. Kaut arī Hallelujah ir visvairāk interpretētais L. Koena skaņdarbs, ko ieskaņojuši vairāki simti dažādu žanru mākslinieku, k. d. lengas ieraksts bieži minēts starp tā pārliecinošākajām versijām; 2010. gadā viņa Hallelujah dziedāja Vankūveras (Britu Kolumbijā, Kanāda) Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā.

Pēdējais soloalbums dziedātājas diskogrāfijā ir Watershed (2008), kura stilistiku papildinājuši džeza akcenti – Watershed ievērojams arī kā k.d. lengas vienīgais Top 10 albums ASV. Pēc tā viņa veikusi dažas koncertturnejas un iesaistījusies projektos ar citiem mūziķiem, bet par solokarjeru izteikusies, ka tā “visticamāk, ir beigusies”.

Jau Reclines periodā ar R. Orbisonu ieskaņotais duets Crying apliecināja k.d. lengas prasmi, dziedot gan harmoniju, gan solo, iejusties ansambļa tipa vokālajā priekšnesumā, un šīs iemaņas viņa vairākkārt demonstrējusi arī vēlāk.

2002. gadā k.d. lenga ar amerikāņu populārās mūzikas vecmeistaru Toniju Benetu (Tony Bennett) ieskaņoja Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas (Great American Songbook) standartu albumu A Wonderful World, kas veltīts džeza klasiķim Lūisam Ārmstrongam (Louis Armstrong), bet 2016. gadā nāca klajā k. d. lengas un amerikana (americana) dziesminieču Niko Keisas (Neko Case) un Loras Vīrsas (Laura Veirs) supergrupas case / lang / veirs tāda paša nosaukuma albums ar visu dalībnieču sacerētām dziesmām.

k.d. lengas diskogrāfijā ir arī dueti ar Eltonu Džonu (Elton John), Enu Mareju (Anne Murray), The Killers, Madlēnu Perū (Madeleine Peyroux), Dvaitu Jokamu (Dwight Yoakam) un citiem mūziķiem.

Savukārt 2011. gadā viņa kā soliste ieskaņoja albumu Sing It Loud ar kantri, džeza un folkmūzikas veterānu grupu The Siss Boom Bang.

Kaut arī pirmo ievērību k.d. lenga guva, izpildot kantrimūziku un kantri iezīmes viņas repertuārā saglabājās arī vēlāk, dziedātājas attiecības ar šo žanru un tā industriju ir komplicētas. Augstu vērtējot atsevišķu izpildītāju snieguma emocionalitāti un spēju ar plašu auditoriju uzrunājošu patiesīgumu atklāt eksistenciālu spriedzi, viņa bieži iestājusies pret kantri tradīcijām un arī mūsdienu apritei raksturīgo politisko un reliģiozo konservatīvismu, nereti arī rasistisko noskaņojumu.

Pievēršanos kantrimūzikai k.d. lenga visvairāk saistījusi ar P. Klainas ietekmi, uzsverot, ka dziedātājas ieraksti viņai snieguši garīgu iedvesmu. Savukārt vēlāko pārslēgšanos uz ilgošanās balāžu repertuāru skaidrojusi ar iekšēju izaugsmi, savas jūtu pasaules apzināšanos un vēlmi to izteikt ar izsmalcinātākiem muzikāliem līdzekļiem – šī k.d. lengas žanriskā transformācija iezīmēja netiešu vēsturisku paralēli ar P. Klainas kādreizējo pāreju no tradicionālas kantrimūzikas uz mākslinieciski daudzslāņaināku kantripopa repertuāru.

Būdama augsti vērtēta dziesmu autore, atzinību k.d. lenga guvusi arī spēcīgās, tonāli bagātās balss un tehniski izkopta, psiholoģiski precīza dziedājuma dēļ. Viņas priekšnesumam piemīt nevainojama balss kontrole, viegli plūstoša pāreja no zemajiem uz augstajiem toņiem, pārliecinoša vibrato tehnika, tradicionālās populārās mūzikas ietekmē veidojies frāzējums, kā arī izteiksmīgi apvaldīta emocionalitāte. Kādreizējais dueta partneris T. Benets viņu raksturojis kā “savas paaudzes ievērojamāko vokālisti”.

k.d. lenga saņēmusi astoņas Juno balvas, četras Grammy balvas un britu mūzikas industrijas balvu Brit Award labākajai starptautiskajai solomāksliniecei (International Female Solo Artist, 1995), viņa uzņemta Kanādas mūzikas slavas zālē (Canadian Music Hall of Fame, 2013) un Kanādas Kantrimūzikas slavas zālē (Canadian Country Music Hall of Fame, 2024).

Dziedātājai piešķirts viens no augstākajiem Kanādas valsts apbalvojumiem – Kanādas ordenis (Order of Canada, 1996), kā arī Albertas izcilības ordenis (Alberta Order of Excellence, 2018).

After the Gold Rush; Atomic Number (ar case / lang / veirs); Black Coffee; Calling All Angels; Constant Craving; Crying (ar Roju Orbisonu); Don’t Smoke in Bed; Hallelujah; Help Me; If I Were You; Miss Chatelaine; Sexuality; Summerfling; The Air That I Breathe; The Consequences of Falling; Three Cigarettes in an Ashtray; Wash Me Clean; Western Stars

A Truly Western Experience (Bumstead, 1984, ar The Reclines); Angel with a Lariat (Sire, 1987, ar The Reclines); Shadowland (Sire, 1988); Absolute Torch and Twang (Sire, 1989, ar The Reclines); Ingénue (Sire, 1992); Even Cowgirls Get the Blues* (Warner Bros., 1993); All You Can Eat (Warner Bros., 1995); Drag (Warner Bros., 1997); Live in Sydney** (Warner Bros., 1997); Invincible Summer (Warner Bros., 2000); Live by Request** (Warner Bros., 2001); A Wonderful World (Columbia, 2002, ar Toniju Benetu); Hymns of the 49th Parallel (Nonesuch, 2004); Watershed (Nonesuch, 2008); Sing It Loud (Noensuch, 2011, ar The Siss Boom Bang); case / lang / veirs (Anti-, 2016, ar case / lang / veirs)

* mūzika tāda paša nosaukuma filmai

** koncertieraksti